Kā man iet ar izrādi?

Gads riņķī, bet reāli esam strādājušas vien dažus mēnešus. Pēc pirmā COVID posma es izsvītroju vecās horeogrāfijas un sākām ar jauno sezonu – septembri strādāt pie jauna scenāriju. Sapratu, ka var labāk! Bet pēc 6 nedēļām sākās izolācija.

Ir jauns laiks, ir jauns posms un nevajaga pieķerties vecām idejām! Es zinu, ka GRIBU izrādi, bet skatīsimies realitātei acīs – nav nekādas garantijas kad tā varētu notikt, bet visticamāk tā varētu būt āra izrāde vasarā. Iekštelpās veidot izrādi tagad ir tuvu nereālam, jo, ja tiek ievēroti 2m ierobežojums skatītāju atstarpēs, tad privātu izrādi nevar uztaisīt ar skaistām gaismām, projekcijām. Tad ir jāsamazina tāmi līdz minimumam. No vienas puses tas ir ok – jo man ir doma ar ko vēlos uzrunāt skatītājus, man ir nolūks un, pa lielam tas ir svarīgākais, nevis gaisma vai projekcija. Mēs vēlamies pateikt, ka mūsu ķermenis ir brīnums, mūsu SIRDS ir brīnums, tā ir tik sarežģīta un iedvesmojoša! Sinds spēj domāt, tā reāli SPĒJ DOMĀT! Mēs esam unikāli un mums ir dota šī dzīve, lai to izdzīvotu TĀ KĀ VĒLAMIES, mums NAV dots tik daudz laika, lai mēs to nenovērtētu (arī covid izolācijas posmu). Es vēlos dzīvot caur SIRDI, caur prieku, caur mīlestību.

Patiesību sakot, es kādu laiku dzīvoju ilūzijās. Ilūzijās, ka izrāde varētu notikt telpās, pašai tagad mazs smaidiņš to rakstot, tā tiešām ir ilūzija 🙂 Biju izlēmusi samazināt visas pozīcijas uz minimālo, lai varētu skatītājus sēdināt ar 2m atstarpi un par biļetēm būtu jāmaksā + – 24eur, bet tas arī būtu tikai tad, ja meitenes dejo 2x dienā! Lai vai kā novembrī domāju, ka izrādi izrāde notiks martā, pēc tam jau aprīlī 😀 bet, kā redziet, biļešu tirdzniecība nav….bet kas par lietu? Tūliņ pastāstīšu…

Liktenīga saruna, liktenīgs zvans  ar Mārtiņu Dāboliņu. Projekcijas mākslinieku ar kuru ļoti ļoti vēlējos sastrādāties izrādes saistībā. Šīs sarunas plāns bija atteikt Mārtiņam, jo man ir jāsamazina tāme, atteikties no pievienotās vērtības un krutajiem projektoriem. Iztikt ar studentu, kas būtu pietiekami labs un vienu, nevis trīs projektoriem. Jānolaižas uz zemes un jāsāk rīkoties atbilstoši situācijai. BET… Mārtiņš man izskaloja smadzenes, viņš teica “Linda, tu dari nepareizi” un piedāvāja kopā taisīt īsfilmu – izrādes “SIRDS” saīsinājumu ar grafikas palīdzību. Mans darbs ir rūpēties par ideju, scenāriju, horeogrāfiju, meitenēm un viņu izskatu, bet viņa darbības lauks ir filmēt, montēt, veidot grafiku. Šī īsfilma tiks rādīta vimeo, plāns ir to prezentēt uz pavasara beigām. Sākotnēji biju apmulsusi un nesaprašanā – es neesmu filmu režisors, nekad neesmu veidojusi neko šādu, bet no otras puses tā ir tā pati izrāde tikai samazinātā formātā un Jaunajam laikam atbilstošā formātā! Nu ritīgi forši!! 

Tā, kā draugi mīļie, ko es tagad daru? 

-Rakstu scenāriju dejas izrādes īsfilmai. IET grūti! Grūtāk kā sākumā likās būs. Ja ir kādi padomi, šaujiet tik vaļā! 

Par izrādi, kā fizisko pasākumu – tā 100% notiks, iespējams ārā

Tagad ir aktuāli strādāt pie īsfilmas scenārija, to iedzīvināt, jo ne jau viss, kas der skatuvei der kamerai! 

Sirsnībā,

Linda Lejiņa-Grebina