Neesmu sen rakstījusi. Vispār biju, bet nepublicēju, jo pārlasot kaut kas līdz galam nelikās patiesi. Bet tagad nevaru gulēt, jo ir jāuzraksta. Līdz šim manā lauciņā ir 2 murgi par izrādi, pagaidām liekas, ka tas ir maz. Murgi par to, ka atsauksmes ir pliekanas – ‘bija labi priekš pirmās reizes”, “nu tā tak pirmā reize! U.t.t Nekad neesmu šo teicienu sapratusi. Jo man vienmēr licies, ja dara, tad dara labi! Neesmu 2 gadus gaidījusi šo tēmas izpildi, lai visu sačakarētu. Un par šo sačakarēšanu mani ir 2 murgi.

Maza piezīme: LKK diplomdarbā dabūju 9, bija ļoti labas atsauksmes gan no skatītāju puses, gan no žūrijas, pat no cienījamās Žitluhinas puses, kas ieteica attīstīt diplomdarbu un, ja ir iespēja rādīt to tālāk (varbūt nākamā izrāde?). Bet neskatoties uz to es raudāju 4 dienas pēc kārtas tā, it kā būtu notikusi lielākā katastrofa, jo es nedabūju 10! Iespējams izklausās traki, “ko nu Linda, tak beidz!” Bet 9 taču nav 10! Visvairāk sirdī iedzēla diplomdarba vadītājas komentārs “Ideja labāka par meistaru” Un lūk dārgie lasītāji, ja te maz kāds ir… tas mani baida visvairāk  “IDEJA LABĀKA PAR MEISTARU”.

Izrādes ideja radusies jau pirms diviem gadiem. Man, Lindai (horeogrāfei) tā atnāca treneruizglitiba.lv anatomijas lekcijā, kurā tika mācīts par sirdi.  Ir tik daudz interesantu faktu par sirdi par kuriem nerunā! Tajā brīdī es nodomāja – “cik interesanti būtu, ja kāds šos sirds faktus uzliktu uz skatuves, lielākai apskatei!” Un tā idejas plūda straumēm… kopā ar manām draudzenēm pie vīna brainstormojām un tas izvērtās par kārtīgu scenāriju. Bet tajā, liekas, ka nu jau tālajā 2018.gadā es neuztaisīju šo izrādi, jo nebija pareizais laiks. Nolēmu nogaidīt, lai es vēl padzīvojos, izaicinu sevi, paaugos profesionāli un tad, kad jutīšu, tad taisīšu šo brīnumu.

Tas mirklis ir pienācis. 80 dienas.  Nav daudz, nav maz. Bet šajā pirms-posmā beidzot manam dzīves gājumam liekas, ka izveidojas kāda jēga. Vienmēr esmu zinājusi, ka deja un dejas pasaule manī ieņem ļoti nozīmīgu un lielu vietu. Bet es neaizgāju mācīties par šo dejas nozari (sākumā). Man ir bakalaurs Ekonomikas un Kultūras augstskolā “Kultūras vadība” arī maģistrs Banku augstskolā, esmu nostrādājusi arī BT 1 par projektu vadītāju Jauno modes dizaineru konkursam “Habitus Baltija” un tikai pēc tam nopietni pievērsos dejai. Un tieši pateicoties šīm pieredzēm man šī “mana jaunā projekta” plānošana nesagādā grūtības. Es apzinos, kas un kad man jādara. Man nav panika kādai biju gatavojusies (izņemot par pašu horeogrāfiju), jūtos harmoniskāka nekā bez izrādes. Jo pirms tam jutos ne līdz galam paēdusi, ne līdz galam apmierināta.

PAR IZRĀDI”  un pašu procesu

Par nosaukumu:

Nosaukums “Sirds” – tik vienkāršs un klišejisks, ka bija grūti sākumā to pieņemt. Bet šajā radīšanas procesā es ļoti klausos intuīcijā, ieklausos dvēselē. Un citas atbildes man nebija – tieši un skaidri, lai ir saprotami. Mēģināju uz lapiņas izdomāt “gudrāku, “stilīgāku” nosaukumu, bet ko tas dos, ja tas būs mākslīgi izspiests no manis un iespējams pat negribēts. DEJAS IZRĀDE “SIRDS” – esmu ar to sadzīvojusies un tagad tā liekas unikāla savā vienkāršībā.

Par ideju:

Izrāde būs 4 daļās, bez starpbrīžiem. Četras daļās, četri sirds kambari. Ir tik ļoti daudz interesanta par sirdi, ko noteikti stāstīšu atsevišķā blogā. Es kopā ar dejotājām apskatīsim sirdi no fizioloģiskā aspekta – rašanās, tās spēks, kas notiek, kad ir emocijas un kā ir, kad iestājas nāve. Visām dejotājām ir plānots uzstādīt pulsometrus, kuri rādīs esošo dejotāju pulsu uz liela ekrāna (arī pirms paša iznāciena, pirms izrāde sākusies). Iespējams arī pati iejutīšos eksperimenta zaķīša ādā un uzlikšu pulsometru, lai arī manu sirdstempu skatītājam būtu iespējams novērot. Un patīkami, ka jau ir atradusies pulsometru kompānija, kas iespējams mums varētu nodrošināt šo ideju. Tikšanās vēl tiek plānota, ziņošu kā mums gāja.

Par telpām:

Telpas. Svarīgi. Dārgi. Es biju noskatījusi kultūrvietas “Spīdola” telpas jau labu laiciņu iepriekš. Nezinu kādēļ, bet bija diezgan spēcīga sajūta, ka izrāde būs tur. Pat tad, kad vēl nebiju “Spīdolu” uzrunājusi, vienmēr, kad kāds prasīja, kur notiks izrāde, teicu, ka iespējams “Spīdolā”. Bet es taču pat nezināju, vai mans izvēlētais datums ir brīvs!! Decembra beigās tapa pirmais e-pasts ar interesi par šīm telpām uz maija beigām. Atsūtīja cenas, apstiprinājumu, ka maija beigas ir iespējamas. Sirsniņā duncis… par cenām… Bet es centos nenobīties. Sarunājām tikšanos – ļoti patīkama tikšanās, kas beidzās uz pozitīvas nots, kam sekoja tālākais plāns – man jāsagatavo idejas apraksts un vizualizācija, kā mana izrāde varētu izskatīties. Zināju, gribu nevis vienkārši ātri samest bildes, bet speciāli uzfilmēt video priekš viņiem, lai parādītu cik forši meitenes dejo, ka šis nav studijas koncerts, bet izrāde. Aizsūtīju piedāvājumu pēc 1,5 mēnešiem. Atkal tikšanās, šoreiz ar Bosu. Ko, lai saka! Es pateicos visam visumam, manai intuīcijām un visas pasaules eņģeļiem, ka man ir iespēja izrādi rīkot šajās telpās! KULTŪRVIETA “SPĪDOLA” – superīgi cilvēki, pretimnākoša attieksme, skaistas telpas, un fantastisks nosaukums! PALDIES! Pēc tikšanās nopirku prosseco un visu ceļu atpakaļ smaidīju! 

 PALDIES!

Izrādes “SIRDS” vieta – KULTŪRVIETA “SPĪDOLA” (VEF kvartāls)

Par gaismām:

Svarīgi. Dārgi. Gribu! Vienmēr ir patikušas gaismas. Īpaši tie spēcīgie stari (nezinu kā viņus sauc). Jau sen esmu sapņojusi par labām gaismām saviem darbiem. Pat diplomdarbā es atsevišķi īrēju gaismas, jo man nepietika ar skolas dotajām 

Vienvārdsakot – gaisma ir iedvesma, sajūta, māksla – man tas nav tikai dejotāju izgaismošanas pasākums. Gaisma. Gaisma. GAISMA. Tas ir tik skaisti! Un zinu, ka gribu skaistumu! Es taču pēc horoskopa esmu Vērsis (tie, kas seko līdzi horoskopiem zina, ka Vērši dievina visu skaisto un dārgo :D). Koledžas laikā sapazinos ar Raivi Kroni, es mācījos laikmetīgo deju, viņš-gaismošanu. Kādā koncertā Raivis gaismoja mūsu darbus. Uzreiz atradām kopīgu valodu. Mums gribējās palikt ilgāk, lai būtu labāk, piestrādāt, lai būtu smukāk utt. Pirms diviem gadiem, kad atnāca ideja, es zvanīju Raivim sakot, ka ir darbiņš – mums jātaisa izrāde. Jā tieši tā – nevis, ka es taisu un viņš gaismo, bet, ka mums jātaisa – es lieku izrādi dejas formā un viņš rada izrādi gaismas formā. Tad atmetu šo ideju uz vēlāku. Bet paturēju viņu prātā. Šo divu gadu laikā viņš ir izaudzis profesionālajā līmenī un es arī. Mēs tikāmies. Ceturtdien, Herbārijā. Mēs runājām, sviedām idejas uz visām pusēm tā, ka visu pat nevar uztvert un atzināmies, ka pirms diviem gadiem to nebūtu paveikuši labi. Bet tagad ir cits stāsts – protams, laiks rādīs kā mums iznāks, bet viens ir zināms droši – tagad mēs esam labāki kādi bijām pirms 2 gadiem.

Izrādes “SIRDS” gaismotājs – Raivis Kronis

Par mūziku:

Atkal jāpiemin mans diplomdarbs, jo tajā brīdī es centos uz 100%. Mana diplomdarba mūzika bija meistardarbs pateicoties sadarbībai ar DJ GET DIZZY jeb Mārtiņu Kluci. Mūzika tika izvēlēta no 80 gadiem (simboliski atbilda manai tēmai). Mana darba noslēdzošajā daļā vēlējos atskaņot John Lenon dziesmu Imagine (arī simboliska nozīme), bet negribēju, lai skatītāji to saprot. Gribēju radīt noskaņu un nojausmu par šī slavenā skaņdarba klātbūtni, BET, lai cilvēki to apšauba. 3 pēdējās minūtes bija oriģināldarbs, pieskaņojot “Imagine” notis fona mūzikai un savienojot tos frāzēs kādas nav esošajā dziesmā, skatītājam bija dzirdama fantastiska mūzika, kas tikai pašās beigās noslēdzās ar īstās dziesmas pēdējo rindiņu. Absolūts šedevrs. Cilvēki nāca klāt un jautāja, kas tā ir par dziesmu, nevarot shazam atrast. Jā, nevarēja, jo tas bija no nulles radīts skaņdarbs, meklējot katru noti un katru skaņu, lai kopumā tas veidotu maģiju. Izdevās! Šo DJ centos dabūt rokā kādu laiciņu un tad pēkšņi kādā laimīgā dienā viņš man zvana. Un mēs Tiksimies rīt, 9.martā. Un es zinu, ka viņam atkal izdosies.

Izrādes “SIRDS” DJ – DJ GET DIZZY

KOPSAVILKUMS:

Man ir bail, ka bonusi – mūzika, gaismas, pulsometrs, ideja būs labāka par pašu meistaru (mani un manu komandu). Es koncentrēju visu savu radošo spēku, lai šis murgs nepiepildās, lai vadītājas teiktais nerealizējas. Es nezinu, kā man sanāks, es visu laiku sevi apšaubu, bet tas laikam esot normāli… Pārējais notiek pēc plāna un labāk, ja neskaita, ka vajag naudu :D. Esmu saņēmusi vairāk atbalstošus vārdu un laba vēlējumus nekā varēju iedomāties. Paldies par katru iedrošinošo vārdu, par katru vēlējumu un par katru komplimentu. Tas tiešām dod spēku un iedvesmu. Paldies!

Ceru, ka drīz atkal uzrakstīšu kā mums iet, lai vienā reizē nebūtu TIK DAUDZ jālasa/jāraksta.

Sirsnībā,

Linda Lejiņa-Grebina